Savs stāsts
Citāts no Zigmunda Skujiņa darba "Sunākstes Elēģija"
"Kā viss šeit bija izmainījies! Aijā-ā-ā-ā. Tas, kas kādreiz šķita liels un varens, tagad izskatījās niecīgs un nožēlojams. Grezni kaltas dzelzs sētas, rūsas saēstas, aplam apņēma nātres un lupstāji. Čugunkāju beņķus teju, teju kopā turēja praulaini dēļi, nespējīgi lāgā vairs panest paši savu svaru. Hier Ruhen in Gott Baron Heinrich von Behr, Hier Ruhen in Gott Baronese Johanna von Behr…
Viens celiņš tomēr izskatījās nostaigāts arī tālāk. Apjautis, uz kurieni tas ved, nospļāvos (nedomājiet, ka velli spļaudās biežāk par cilvēkiem, pie mums tāpat spļaudīšanās skaitās nekulturālas uzvedības izpausme, lai gan tā sauktais «velna spļāviens»[2] atzīts pat medicīnā) un dzīros atpakaļ. Bet rakstnieks (kaut zināmā mērā kolēģis, tomēr jāsaka: būtu kāds mūsējais viņu parāvis!) turpināja iet uz priekšu. Cits nekas neatlika kā kuplināt sabiedrību. Apmēram pēc soļiem divdesmit akmens sētā bija izlauzts robs. Taka veda tālāk līdz samērā labi uzkoptam kapam. Nu jā, tur bija arī tāds piemineklis: balts eņģelis, salicis rokas, skaita lūgšanu.
— Mjā, uz ko gan visu spējīgs cilvēks! — sacīja N.
Ho, ho! Labākai apstākļu izpratnei te man jums jāpaskaidro: eņģelim bija noskaldīta galva un nolauzti spārni, arī rokas bija atbelztas, rumpis vien palicis. Un vispār — eņģelis bija nogāzts no postamenta. Tomēr ķēmīgo atlikumu kāds rūpīgi bija nolicis tieši uz kapa kopas un atbalstījis ar ķieģeļiem.
Pagājis tuvāk, rakstnieks sāka burtot uzrakstu:
— Angela fon Bēra … Jeb varbūt jāsaka — Andžela… Dzimusi 1887. gadā, mirusi 1907. … Tikai divdesmit gadu … Vai par šo jauno dāmu kas zināms?
— Tā. Maķenīt, — es atrūcu.
— Cik var saprast, tad no barona meitām. Pārējie dzimtas kapi, kā redzat, ieauguši zālēs, kāpēc uz šī te liek ziedus? Un kāpēc kaps atrodas ārpus sētas?
— Stāsta, ka pati esot nomaitājusies. Nelaimīgas mīlestības sista. Citiem vārdiem sakot — aiz muļķības.
— Jūs domājat, ka mīlestība ir muļķība?
Drusku saminstinājos, man nepatīk lamataini jautājumi, ja es allaž būtu izskaidrojis savus uzskatus, tad šeitan tagad nestāvētu.
— Ja mīlestība ir ceļš uz nelaimi…
— Nelaime var piemeklēt uz jebkura ceļa. Pat ceļam esot pilnīgi bez vainas. Jūs taču sacījāt: aiz nelaimīgas mīlestības.
Ho, ho! Man šī saruna nepavisam nepatika. Gauži nepatika. Parasti šādos gadījumos bez kavēšanās mainīju valodas, bet šoreiz nožēlojams gribas gurums, kaut kāda nesaprotama mīkstčaulība mani kavēja rīkoties stingri un principiāli. Es nenoturējos:
— Viņa bija pilnīgi kā jukusi, visiem vēlēja labu, visus gribēja darīt laimīgus, visus turēja par draugiem. Filmu «Karš un miers» redzējāt? Nu, tāda pati kā Nataša sākumā. Gan pēc izskata, gan pēc izturēšanās. Vienīgi frizūra bija savādāka, garās.«princešu lokās» tolaik vairs nebija modē. Tas notika 1906. gadā.
Rakstnieks uzstājīgi raudzījās man acīs.
— Pēc Piektā gada revolūcijas arī šajā malā uzdarbojās «melnā sotņa». Dragūnu nodala jauna horunžija vadībā, — es nevarēju apstāties. — Muzejā vēl saglabājies viņa noģīmis, tāds melnūsains, ar smailu ķīļbārdiņu. Un iedomājieties tikai — eņģelis tajā sātanā iemīlējās.
— To var saprast. Sapņaini noskaņota meitene, iztvīkusi garlaicīgā sabiedrībā. Un pēkšņi ierodas tāds brašulis. Horunžija asiņainos darbus barona apartamentos droši vien neiztirzāja,
— Nē, viņa zināja un tomēr mīlēja. Viņa cieta sirdsapziņas mokas un tomēr naktīs izzagās no istabas viņu satikt. Viņa raudāja baltas asaras un tomēr deva viņam roku. Viņa trīcēja aiz šausmām un bailēm un tomēr ļāva viņam savas lūpas. Ne viņa drīkstēja kādam atklāt savu mīlestību pret horunžiju, ne mīlestību pret revolucionāriem
— Nabaga eņģelisl
— Jā, kas cits viņai atlika. Viņa lūdza dievu par mīlestības spēku, cerēja, ka pretinieki samierināsies un iesāksies paradīze zemes virsū. Ho, ho, nekas tāds nevarēja notikt un nenotika. Barons visu uzzināja, bet par meitas kāzām ar horunžiju negribēja ne dzirdēt. Horunžijs atkal, lauzdams solījumu, nošāva jaunu skolotāju. Eņģeja gars saļodzījās. Vēl pāris mēnešu nīkusi, viņa slepus paņēma tēva divkaujas pistoli un kādu nakti zem lielās liepas nošāvās. Starp citu, ar sudraba lodi, ja gribat zināt.
Likās, ik vārds iekrita klusumā ar atsitienu kā akmens ūdenī un lēni nogrima krēslainajos ēnu atvaros, pametot zem nekustīgajām pazarēm čukstošas atbalsis. Soļi nebija dzirdami, zoles mīksti iegūlās trūdainajā zemē, kas izgaroja valgu, spēcīgu smaržu kā svaigs arums.
— Horunžijs, protams, nenošāvās, — rakstnieks ierunājās pirmais, kad nācām jau atpakaļ.
Es atradu par lietderīgu uz viņa jautājumu neatbildēt.
— Skandāls izcēlās vienreizējs, — novirzīju viņa uzmanību, izklāstīdams vēstures sīkdaļas. — Pats barons, burtiski, dažu dienu laikā no sprauna vīra sakrita par trīcošu, izčākstējušu večuku. Meitu viņš mīlēja slimīgi, dzimtas aristokrātiskais vārds bija iegrūsts negodā. Bez tam vēl, atcerieties, kas tas bija par laiku, kam bailes, tam visur čab — muižniecība notikušo tulkoja kā naidīgu demonstrāciju, mācītājs atteicās bērēs piedalīties, mirušo aizliedza kapos rakt. Barons mēģināja slieties pretī, izmantojot protekciju svaru un spēku, bet nenieka nepanāca. Eņģeli apraka ārpus sētas. Pēc nepilna gada tika uzlikts baltais tēls. Mācītājs, zināms, protestēja, taču īsti piesieties nevarēja — pēc baznīcas likumiem uz pašnāvnieka kapa nedrīkst likt krustu, par eņģeļiem nekas nav teikts. "