Dzīvesstāsts
NMV: 1023 Kolekcija: Sēlija 2000 Intervijas gads: 2000 Vecums intervijas laikā: 86 Dzimšanas gads: 1914 Dzimšanas valsts: Latvija Tautība/etniskā piederība: latviete Ticība: luterāne Izglītība: Sunākstes pamatskola Nodarbošanās: skolotāja, strādniece, dārzniece, pārdevēja Tēmas: LPSR, Latvijas pirmā neatkarība, latviešu leģions, dzimta, Otrais pasaules karš, sabiedriskā dzīve, kolhozs, varu maiņas Atslēgas vārdi: vīra arests, gūstekņu nometnes Vācijā Kopsavilkums: Ģimenes vēsture, sākot ar Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām. Sabiedriski aktīva pirmskara dzīve Vārnavā - koris, teātra spēlēšana. Viesītē veikala pārdevējas darbs. Varas maiņas atsaucas vietējo cilvēku attiecībās - notiek savstarpēja izrēķināšanās. Sīkāk stāsta par vīra un brāļu kara gaitām leģionā, pēc kara filtrācijas darba nometni Karēlijā. Sievas atmiņas par braucienu uz Karēliju un vīra apmeklējumu. Pēc atgriešanās vīru apcietina un notiesā uz 25 gadiem Arhangeļskā. Par četru bērnu audzināšanu vienai bez vīra - runā īsi, tomēr stāstā grūtības ir jaušamas. Stāstot par kolhozu, piemin izpildkomitejas priekšsēdētāju Peļņiku, kura laikā dzīve uzlabojusies. Ar patiku atceras darbu dārzniecībā, kad dārzeņus veda uz tirgiem Ļeņgradā. Salīdzinājumā ar padomju laiku, uzskata, ka tagad nebūtu iespējams apmaksāt augstāko izglītību 4 bērniem, ko viņa ne bez piepūles spēja padomju laikā un uzskata par lielu sasniegumu dzīvē. Atkārtoti atgriežas atmiņās par teātra spēlēšanu, piemin dzīvi Ulmaņa laikos, kad domāja par zemniekiem. Uzskata, ka pateicoties viņas aktīvajai aizsardzes darbībai, vīrs nav ticis pakļauts vēl lielākai vajāšanai no vācu varas iestāžu puses. Satura pārstāsts: 1A Vīra tēvs ir bijis strēlnieks, nāk no Meirāniem Vidzemē. Autores māte strādājusi par kalponi muižā pie mācītāja Stendera. Tēvs bijis muižas dārznieks. Pēc kāzām tēvs strādā par mežsargu Vārenbrokas muižā. 1917. gadā, sākoties karam, krievi likuši visiem doties prom no mājām. Piedzimusi meitiņa, devušies bēgļu gaitās. Ap 1916. gadu, karam beidzoties, apmetušies pie saimniekiem Krustpils pagastā. Tolaik Daugavas vienā pusē - Krustpilī - bijis krievu karaspēks, bet otrā - Jēkabpilī - vācu. Tēvs ar diviem biedriem devies skatīties, kas notiek Krustpilī. Vācieši viņu nošauj. Māte otrreiz apprecējusies un šajā laulībā piedzimuši trīs dēli. Latvijas laikā patēvam piešķir zemi, viņš uzceļ mājas, kur ģimene sāk dzīvot no 1924. gada. |
Savs stāsts
Citāts no Zigmunda Skujiņa darba "Sunākstes Elēģija"
"Kā viss šeit bija izmainījies! Aijā-ā-ā-ā. Tas, kas kādreiz šķita liels un varens, tagad izskatījās niecīgs un nožēlojams. Grezni kaltas dzelzs sētas, rūsas saēstas, aplam apņēma nātres un lupstāji. Čugunkāju beņķus teju, teju kopā turēja praulaini dēļi, nespējīgi lāgā vairs panest paši savu svaru. Hier Ruhen in Gott Baron Heinrich von Behr, Hier Ruhen in Gott Baronese Johanna von Behr…
Viens celiņš tomēr izskatījās nostaigāts arī tālāk. Apjautis, uz kurieni tas ved, nospļāvos (nedomājiet, ka velli spļaudās biežāk par cilvēkiem, pie mums tāpat spļaudīšanās skaitās nekulturālas uzvedības izpausme, lai gan tā sauktais «velna spļāviens»[2] atzīts pat medicīnā) un dzīros atpakaļ. Bet rakstnieks (kaut zināmā mērā kolēģis, tomēr jāsaka: būtu kāds mūsējais viņu parāvis!) turpināja iet uz priekšu. Cits nekas neatlika kā kuplināt sabiedrību. Apmēram pēc soļiem divdesmit akmens sētā bija izlauzts robs. Taka veda tālāk līdz samērā labi uzkoptam kapam. Nu jā, tur bija arī tāds piemineklis: balts eņģelis, salicis rokas, skaita lūgšanu.
— Mjā, uz ko gan visu spējīgs cilvēks! — sacīja N.
Ho, ho! Labākai apstākļu izpratnei te man jums jāpaskaidro: eņģelim bija noskaldīta galva un nolauzti spārni, arī rokas bija atbelztas, rumpis vien palicis. Un vispār — eņģelis bija nogāzts no postamenta. Tomēr ķēmīgo atlikumu kāds rūpīgi bija nolicis tieši uz kapa kopas un atbalstījis ar ķieģeļiem.
Pagājis tuvāk, rakstnieks sāka burtot uzrakstu:
— Angela fon Bēra … Jeb varbūt jāsaka — Andžela… Dzimusi 1887. gadā, mirusi 1907. … Tikai divdesmit gadu … Vai par šo jauno dāmu kas zināms?
— Tā. Maķenīt, — es atrūcu.
— Cik var saprast, tad no barona meitām. Pārējie dzimtas kapi, kā redzat, ieauguši zālēs, kāpēc uz šī te liek ziedus? Un kāpēc kaps atrodas ārpus sētas?
— Stāsta, ka pati esot nomaitājusies. Nelaimīgas mīlestības sista. Citiem vārdiem sakot — aiz muļķības.
— Jūs domājat, ka mīlestība ir muļķība?
Drusku saminstinājos, man nepatīk lamataini jautājumi, ja es allaž būtu izskaidrojis savus uzskatus, tad šeitan tagad nestāvētu.
— Ja mīlestība ir ceļš uz nelaimi…
— Nelaime var piemeklēt uz jebkura ceļa. Pat ceļam esot pilnīgi bez vainas. Jūs taču sacījāt: aiz nelaimīgas mīlestības.
Ho, ho! Man šī saruna nepavisam nepatika. Gauži nepatika. Parasti šādos gadījumos bez kavēšanās mainīju valodas, bet šoreiz nožēlojams gribas gurums, kaut kāda nesaprotama mīkstčaulība mani kavēja rīkoties stingri un principiāli. Es nenoturējos:
— Viņa bija pilnīgi kā jukusi, visiem vēlēja labu, visus gribēja darīt laimīgus, visus turēja par draugiem. Filmu «Karš un miers» redzējāt? Nu, tāda pati kā Nataša sākumā. Gan pēc izskata, gan pēc izturēšanās. Vienīgi frizūra bija savādāka, garās.«princešu lokās» tolaik vairs nebija modē. Tas notika 1906. gadā.
Rakstnieks uzstājīgi raudzījās man acīs.
— Pēc Piektā gada revolūcijas arī šajā malā uzdarbojās «melnā sotņa». Dragūnu nodala jauna horunžija vadībā, — es nevarēju apstāties. — Muzejā vēl saglabājies viņa noģīmis, tāds melnūsains, ar smailu ķīļbārdiņu. Un iedomājieties tikai — eņģelis tajā sātanā iemīlējās.
— To var saprast. Sapņaini noskaņota meitene, iztvīkusi garlaicīgā sabiedrībā. Un pēkšņi ierodas tāds brašulis. Horunžija asiņainos darbus barona apartamentos droši vien neiztirzāja,
— Nē, viņa zināja un tomēr mīlēja. Viņa cieta sirdsapziņas mokas un tomēr naktīs izzagās no istabas viņu satikt. Viņa raudāja baltas asaras un tomēr deva viņam roku. Viņa trīcēja aiz šausmām un bailēm un tomēr ļāva viņam savas lūpas. Ne viņa drīkstēja kādam atklāt savu mīlestību pret horunžiju, ne mīlestību pret revolucionāriem
— Nabaga eņģelisl
— Jā, kas cits viņai atlika. Viņa lūdza dievu par mīlestības spēku, cerēja, ka pretinieki samierināsies un iesāksies paradīze zemes virsū. Ho, ho, nekas tāds nevarēja notikt un nenotika. Barons visu uzzināja, bet par meitas kāzām ar horunžiju negribēja ne dzirdēt. Horunžijs atkal, lauzdams solījumu, nošāva jaunu skolotāju. Eņģeja gars saļodzījās. Vēl pāris mēnešu nīkusi, viņa slepus paņēma tēva divkaujas pistoli un kādu nakti zem lielās liepas nošāvās. Starp citu, ar sudraba lodi, ja gribat zināt.
Likās, ik vārds iekrita klusumā ar atsitienu kā akmens ūdenī un lēni nogrima krēslainajos ēnu atvaros, pametot zem nekustīgajām pazarēm čukstošas atbalsis. Soļi nebija dzirdami, zoles mīksti iegūlās trūdainajā zemē, kas izgaroja valgu, spēcīgu smaržu kā svaigs arums.
— Horunžijs, protams, nenošāvās, — rakstnieks ierunājās pirmais, kad nācām jau atpakaļ.
Es atradu par lietderīgu uz viņa jautājumu neatbildēt.
— Skandāls izcēlās vienreizējs, — novirzīju viņa uzmanību, izklāstīdams vēstures sīkdaļas. — Pats barons, burtiski, dažu dienu laikā no sprauna vīra sakrita par trīcošu, izčākstējušu večuku. Meitu viņš mīlēja slimīgi, dzimtas aristokrātiskais vārds bija iegrūsts negodā. Bez tam vēl, atcerieties, kas tas bija par laiku, kam bailes, tam visur čab — muižniecība notikušo tulkoja kā naidīgu demonstrāciju, mācītājs atteicās bērēs piedalīties, mirušo aizliedza kapos rakt. Barons mēģināja slieties pretī, izmantojot protekciju svaru un spēku, bet nenieka nepanāca. Eņģeli apraka ārpus sētas. Pēc nepilna gada tika uzlikts baltais tēls. Mācītājs, zināms, protestēja, taču īsti piesieties nevarēja — pēc baznīcas likumiem uz pašnāvnieka kapa nedrīkst likt krustu, par eņģeļiem nekas nav teikts. "
Vārenbrokas muiža
Vikipēdijas lapa
Vārenbrokas muižas (vācu: Wahrenbrock) jeb Vārnavas muižaskungu māja atrodas Viesītes novada Vārnavā, 3 km uz dienvidiem no Piksteres ezera. Muiža līdz 1920. gada agrārajai reformai piederēja fon Bēru dzimtai. Tajā ietilpa 2859 ha muižas zemes un 1110 ha zemnieku zemes, pēc reformas bijušajam īpašniekam Georgam fon Bēram 1922. gadā palika vienīgi muižas zemes neatsavināmā daļa 50,5 ha platībā ar bijušo kungu māju un saimniecības ēkām ap to.[1]
Vēsture
Pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas muiža bijusi Vilhelma Dollerta īpašumā (1596). Zināms, ka 1633. gadā muiža nonāca fon Bēru dzimtas īpašumā, bet 17. gs. tā piederējusi fon Taubes dzimtai, 18. gadsimta beigās grāfam fon Elmptam, 19. gs. Johanam Bordeliusam.[2]
1770. gados Vārenbrokas muižnieks Johans Georgs fon Bolšvings (Bolschwing, 1732–1776) materiāli atbalstīja Sunākstes mācītāju Veco Stenderu un par saviem līdzekļiem ierīkoja Vārnavas skolu.[3]
No 1753. līdz 1912. gadam muiža piederēja pie Jaunjelgavas apriņķa Sēlpils-Sunākstes draudzes, no 1912. līdz 1938. gadam pie Vārnavas draudzes.
Vārenbokas muižas kungu mājas koka būve celta 19. gadsimta pirmajā pusē klasicisma stilā, tās fasādi rotā četrkolonnu portiks. 19. gadsimta beigās mājas otra pusē uzcelta sarkano ķieģeļu piebūve. Muižas ienākumi bija no lauksaimniecības, piensaimniecības un dārzkopības, tai piederēja liels augļu dārzs, siltumnīcas, ķieģeļu un kaļķa ceplis. Pēc 1905. gada revolūcijas muižas kungu mājā uzturējās soda ekspedīcijas dragūni.
Agrārās reformas laikā 1922. gadā uz muižas zemes izveidoja 30 jaunsaimniecības. Muižas neatsavināmajā daļā uzskaitīja šādas ēkas: kungu māja ar piebūvēm, klēts ar kalti, divas dzīvojamās ēkas, zirgu stallis, labības šķūnis un sakņu pagrabs. Tajās turpināja saimniekot barons Georgs Bērs, pēc viņa Hanss Bērs, kas pirms 1930. gada ēkas iznomāja Jānim Strupulim, bet pats līdz 1939. gada izbraukšanai dzīvoja Jelgavā. Pēc Otrā pasaules kara ēkā bija vietējā kolhoza kantoris ar klubu, kinozāli un bibliotēku, neilgu laiku arī skola. 1970. gados mājā iekārtoja dzīvokļus, bet 1980. gados tie tika pamesti.[4]
Tagadējais stāvoklis
Ēka patlaban netiek izmantota, vairākkārt izdemolēta, izlauzti logi un durvis. Iekštelpās un fasādēs vēl redzamas smalki izstrādātas koka detaļas - īsti sava laika mākslas pieminekļi.[5][6]
Pāris kilometru attālumā no Vārenbrokas (Vārnavas) muižas kungu mājas atrodas Sunākstes mācītājmuižas parks, kurā vēl saglabājušās unikālas terasveida dīķu kaskādes paliekas. Blakus atrodas Sunākstes baznīca un Stendera dzimtas kapu kalns, kuros 1907. gadā apglabāta nelaimīgas mīlestības dēļ pašnāvību izdarījusī muižas pēdējā īpašnieka meita Angele fon Bēra. Kamēr skatu vēl neaizsedza koki, no ēkas logiem agrāk esot bijis iespējams saskatīt viņas kapu pieminekli.
Atsauces
- ↑ "Laika soļos ieklausies. Viesītes novads cauri gadsimtiem" (red. Ligita Ābolniece). Viesīte, 2008. 240-250 lpp.
- ↑ Baltisches historisches Ortslexikon, Tl.2, Lettland (Südlivland und Kurland). Böhlau Verlag Köln Weimar, 1990. - 671 lappuse
- ↑ Māra Grudule. Stenderu dzimta Sēlijā. LZA vēstis 2010; 64(5/6): 79-95
- ↑ "Laika soļos ieklausies. Viesītes novads cauri gadsimtiem" (red. Ligita Ābolniece). Viesīte, 2008. 65 lpp.
- ↑ Par Vārenbrokas muižu no www.pilis.lv
- ↑ Par Vārenbrokas muižu no www.vietas.lv